facebook icon

Notikumu kalendārs

Iepriekšējais mēnesis Iepriekšējā diena Nākošā diena Nākošais mēnesis
Gads Mēnesis Nedēļa Šodiena Meklēt Pāriet uz mēnesi
25.marts - Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
Ceturtdiena, 25. Marts 2021, 08:00 - 17:00

atceres dienaDaudz mocekļu bij izredzētu
Tev, mana mazā tēvija,
Kas līdz ar mātes vārdu svētu
Čukst sāpju stundā: “Latvija!”
/Kārlis Skalbe/

1949.gada 25.marts bija viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm, kad tūkstošiem cilvēku no mājām un iekoptajām druvām tika izsūtīti uz Sibīriju. Viņu vidū arī 197 piebaldzēni no 62 ģimenēm. Ciests bads, sals, sāpes un pazemojums. Daudzi izturēja, izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Lielākā daļa nu atdusas dzimtenes smiltainē. Taču 21 novadniekam vairs nebija lemts skatīt Latvijas sauli. Viņu piemiņai stacijā ir uzstādīts piemineklis, iestādīta liepu un ozolu birzs.
Tālais moku ceļš sākās 25.marta naktī, kad daudzu māju pagalmos iebrauca zirgu pajūgi ar šķūtniekiem, kurus pavadīja kāda no tā laika autoritatīvajām personām un bruņoti krievu zaldāti. Tālajam ceļam sagatavoties atvēlēja tikai 15 minūtes. Pirmā pietura - toreizējais pagasta nams Abrupē, tad tālāk kopīgā kolonnā devās uz Piebalgas dzelzceļa staciju. Nelaimei nolemtos cilvēkus sadzina 14 nelielos aizrestotos lopu vagonos, katrā pa 30. Viņu vidū bija arī bērni un nevarīgi sirmgalvji.
Novadniece Olga Lisovska savā grāmatā “Uz manu tālo atmiņu” raksta: “Jau stacijā, izkāpjot no vilciena, sapratu, sajutu, ka ir kaut kas noticis. Tētis stāvēja bez ierastā smaida. Turpat stāvēja arī viņi. Bargi, nerunīgi, ar šautenēm plecos. Apsargājot staciju. Uz rezerves sliedēm preču vagoni. Būšot izvešanas, tētis paklusām teica un mudināja mani ceļā. Prāts atteicās saprast- kādas izvešanas, par ko, kāpēc? Es nekā nezināju, es biju dzīvojusi mākoņos, bet tētis runāja par kravāšanos, par to, ka vakar nokāvuši cūku, jo neko nevarot zināt… Asaras nāca pēc tam, kad jau pašā vakarā lejas kaimiņš atnesa ziņu, ka mūsu uzvārda sarakstā neesot… Bet tonakt es gribēju nomirt. Vēl ilgi stāvēju pie šķūņa sniegā iemītā dobē zem aukstām un neatsaucīgām zvaigznēm, kamēr izmisīgais atvadu svilpiens spalgi pāršķēla nakts klusumu un pēdējais vagons dobji aizklaudzēja pārmijās.”
Lai izvēlētos darba spēku, uz izsūtīto pagaidu nometinājuma vietām bija ieradušies vietējo kolhozu pārstāvji. Nokļūšana sliktā kolhozā nozīmēja bada nāvi. Cilvēki viens otru esot mudinājuši: “Stāviet braši, citādi mūs nopirks sliktākais kolhozs!”.
Vissmagākie pārbaudījumi bija jāiztur cilvēkiem spēka gados, jo uz viņu pleciem gūlās atbildība ne tikai par sevi, bet arī par darba nespējīgajiem. Daudzu izsūtīto atmiņas galvenokārt saistās ar rūpēm par bērnu dzīvību gan tad, kad viņi smagi slimoja, kad darbs bija pārlieku smags, kad bada izmocītie cilvēki ēda koku mizas un ūdenī vārītu zāli… Nedrīkstēja salūzt, bija jāiztur visi pārbaudījumi.
No toreizējās skolnieces Mirdzas Ložas atmiņām: “Visvairāk atmiņā palicis šaušalīgais bads. Jāpateicas Dievam, ka mamma un māsa strādāja cūku fermā, kur mēs varējām pa reizītei, kamēr neredzēja brigadieris, pamieloties pie cūku siles. Ja kādreiz atveda kādu sprāgušu lopu, tad neko labāku nevarēja vēlēties. Jāuzmanās tikai, lai cūkas nenokož pirkstus, jo katrs ķēra to labāko kumosu.”
Tik daudz sagrautu cerību, nepiepildītu sapņu, neīstenotu mērķu…
Lielākā daļa atgriezās. Spēju izturēt deva latviešu darba tikums un savas Tēvzemes mīlestība. Bet viņu biogrāfijās neizdzēšami ir ierakstīts: Tomska, Komi APSR, Amūra, Karaganda, Krasnojarska…
Kaut pagājuši gadu desmiti, mūs nebeidz tirdīt jautājums - kāpēc?
Aicinām šajā dienā 25.martā godināt represēto piemiņu un nolikt ziedus pie pieminekļa, kas atrodas kādreizējās Piebalgas dzelzceļa stacijas teritorijā.

Autortiesības © 2021 Cēsu novada Jaunpiebalgas apvienības pārvalde. Visas tiesības aizsargātas.
Reģistrācijas Nr. 90000031033  Gaujas iela 4, Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads, LV-4125