Piebalgas mākslas darbu krātuve Drukāt
Piektdiena, 17 decembris 2010 19:59
petera_skola

"Pēterskola", Zosēnu pagasts, Jaunpiebalgas novads LV–4133

 

1999. gada septembrī Zosēnu pagastā ieradās Vidzemes kultūras pieminekļu inspektors, mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs un Cēsu muzeja speciāliste Dace Puķīte.
Viņi nāca ar interesantu atklājumu - Pētera pamatskolā otrā pasaules kara gados bijusi mākslas darbu krātuve. Šeit atradusies gan Piebalgas novada mākslinieku, gan ļoti atzītu latviešu mākslinieku darbi.
Jānis Kalnačs un Dace Puķīte ieradās apsekot mājas, kur Cēsu muzeja ekspedīcijas laikā 1987.g. bija redzētas vecmeistaru gleznas. Kalna Ormaņos, tā sauc šīs mājas, neviens nedzīvo, tādēļ liels pārsteigums bija šeit atrastie mākslas darbi, starp kuriem bija arī E. Brastiņa, J.Jaunsudrabiņa, J.Bīnes, H.Aplociņa un I.Valtera - Kūrava darbi. Piebildīsim, ka no šīs mājas bija iznestas visas mēbeles, bet vērtīgākais - gleznas mētājās pa grīdu, bija nobāztas bēniņos kā galīgi nekur saimniecībā nelietojama manta.
Pats J.Kalnačs par Pēterskolas mākslas krātuvi bija uzzinājis, pētot Jāņa Valtera - Kūrava māksliniecisko darbību. Tad viņam izdevās atrast publikāciju 1943.gada 27.augustā avīzē „Laikmets" Nr.35, kur rakstā „Mākslas krātuve Piebalgā" bija samērā plaša informācija par gleznām un sadzīves priekšmetiem, kuri pēc Jēkaba Strazdiņa iniciatīvas bija saziedoti un savākti Pēterskolā, lai veidotu Piebalgas novada tautas un skoloto mākslinieku zelta fondu. J.Valtera darbi, kuri gleznoti Vācijā pēc Latvijas atstāšanas, ir maz zināmi, tāpēc Kalna Ormaņos atrastā „Ainava" ir ļoti nozīmīgs jaunieguvums, tā ir vērtīgākā no atrastajiem darbiem.
Aptaujājot pagasta iedzīvotājus, kuri kara gados mācījušies Pēterskolā, ieguvām ļoti skopas ziņas. Faktiski informācija bija ļoti nekonkrēta. Valdis Anaparts, Pēterskolas absolvents, atcerējās, ka 1949.g. aprīlī Kalna-Ormaņu mājas bija tukšas, izdemolētas, pa grīdu mētājušās Jēkaba Strazdiņa gleznas. Viņš šīs gleznas esot savācis un nolicis kolhoza kantorī Vecmelnbāržos. Pēc trīs ar pus gadiem, atgriežoties no slimnīcas, V. Anaparts gleznas mājas bēniņos nav atradis, bet vietējie stāstījuši, ka kantora apkopēja gleznas izmantojusi iekuriem: priecājusies, ka labi degušas.
Ērika  Zvēriņa no Gaujas-Ķencu mājām zināja stāstīt, ka Jēkabs Strazdiņš kara beigās esot aizvedis uz Rīgu gleznas no Pēterskolas mākslas darbu krātuves. Viņa atceras, ka Anša Kaimiņa raudzībās 1945. g. rudenī Kalna-Ormaņos pie sienām bija gleznas, tai skaitā atmiņā palikusi E. Brastiņa „Meitene šūpolēs".
1999.gada Latvijas valsts dzimšanas dienas svinībās visas atrastās gleznas vēl nerestaurētas bija izstādītas pagasta ļaužu apskatei. Mēs noklausījāmies arī divus ļoti izsmeļošus un interesantus referātus. Dace Puķīte iepazīstināja ar 1987.g. un agrāk Cēsu muzeja ekspedīcijās savāktajiem materiāliem par pagasta riju un klētiņu arhitektūru. Izrādās, ka tieši Zosēnu pagastā vislabāk saglabājušies ļoti seni – 18./19.gs. un neparasti daudzveidīgi šo būvju dzīvi paraugi. Tas skaidrojums ar mūsu pagasta iedzīvotāju nabadzību un taupību, nesteigšanos atbrīvoties no vecām lietām, iespējams pat mīlestību uz senatni! Jāņa Kalnača plašais stāstījums bija visvairāk veltīts māksliniekam piebaldzēnam Jēkabam Strazdiņam, kā galvenajam Piebalgas mākslas darbu krātuves veidotājam, kā arī katra atrastā darba mākslinieciskajai vērtībai.
2000.gada 16. novembrī, tikai pēc gada, gleznas bija Rīgas profesionālu mākslinieku restaurētas un izstādītas pagasta kultūras nama zālē uz skatuves. Te bija skatāmas 9 gleznas: Jānis Valters „Ainava", Jānis Jaunsudrabiņš „Ceriņi", Jānis Cielavs „Pārdaugava", Ernests Brastiņš „Meitene šūpolēs", Hermaņa Aplociņa akvarelis „Ražas novākšana", Eduards Lindbergs „Interjers", Jūlijs Madernieks „Ornaments", Voldemārs Krastiņš „Oforts", Jūlijs Viļumainis „Siena laikā". Viss svētku vakars bija tām veltīts. Katrs zosenietis varēja pārdomāt un nedaudz izmainīt sevī priekšstatu par vērtībām. Lūk, gleznas, kas bija atstātas kā visnevērtīgākais izzagtā mājā, izrādījās par vislielāko vērtību Latvijas kultūru zinošiem cilvēkiem.
Tā mēdz notikt ar daudzām lietām un notikumiem. Tā pašreiz notiek ar pilsētas un lauku dzīves stila, izglītības kvalitātes, darba ieguves iespēju konfrontāciju un laucinieciskā noliegšanu, nobīdīšanu malā. Lai nekad mums nebūtu jāgodina un jāpielūdz dažas muzejos saglabājušās lauku viensētas kā vislielākā Latvijas vērtība, kas vienīgā saglabājusi latviskumu, latviešu valodu cauri gadu tūkstošiem un verdzības gadu simtiem.

Pēdējās izmaiņas: Otrdiena, 01 decembris 2015 14:08
 
Joomla15 Appliance - Powered by TurnKey Linux