Vēsture Drukāt
Piektdiena, 17 decembris 2010 18:02

Jaunpiebalgas pagasta vēsture

no 1902.gada – 1989.gadam

 

1902
 
Notiek dzirnavu pārbūve

1903
1. VIII Jaunpiebalgas Draudzes skolā sāk strādāt Augusts Rudītis (uz neilgu laiku)

1904
Jaunpiebalgas ev.lut. baznīcas 100 gadu jubileja – mācītājs Jēkabs Ozoliņš

1904
Iedzīvotāju skaists – 6670 (vislielākais skaits 18. – 20. g. s.)

1905
Nodibināts sociāldemokrātu pulciņš „Ogotāji" – vadītājs P. Brants
Soda ekspedīcija nošāvusi 2 cilvēkus

1905., 1906.
 Melnā Sotņa Jaunpiebalgā

1908
Nodibināta Jaunpiebalgas Krājaizdevu sabiedrība

1909
Draudzes skolai pārbūve un kapitālais remonts

1909. – 1918.
Nodibinātas pirmās mašīnu koplietošanas biedrības

1910
Miris komponists Emīls Dārziņš
Nodibināta bibliotēka Abrupē

1911
Nodibināta Jaunpiebalgas Lopkopības pārraudzības biedrība

1912
Iedzīvotāju skaits - 6500
Nodibināta Jaunpiebalgas Pašbraucēju un kuļgarnitūras sabiedrība
Mācītāja J. Ozoliņa grāmata „Skati pagātnē"
Pirmos lauksaimnieku kursus Jaunpiebalgā vada agronoms Kārlis Ulmanis

1914
Sākas I Pasaules karš
Kara laikā izbūvēts dzelzceļš Ieriķi – Gulbene
Beidz darbību Brāļu draudžu saieta nami
Jaunpiebalgas baznīcā uzstādītas Vācijas ērģeļbūves firmas „G. F. Šteinmeijers un Co" ērģeles
Dziedāšanas biedrībā režisors Jānis Jēps – Baldzēns

1915
Jaunpiebalgā ieplūst Kurzemes un Zemgales bēgļi
No 26. IX Draudzes skolas pārzinis Augusts Rudītis
Darbojās Jaunpiebalgas pagasta Bēgļu apgādāšanas komiteja
Bēgļu bērniem svētdienas skola

1916
Abrupē Dziedāšanas biedrības telpās mitinās karaspēks un nodara materiālus zaudējumus

1917
Pavasarī sāk būvēt dzelzceļa tiltu pāri Gaujai
Rudenī krievi uzspridzina sliežu ceļus un tiltu
Atjaunota LSD Jaunpiebalgas organizācija
Strādnieku un bezzemnieku deputātu padome – Pēteris Brants


1918. g. Latvijas valsts nodibināšana
Oktobra vidū atklājot sagrūst otrs dzelzceļa tilts pār Gauju

1919
Tiek nodibināta Jaunpiebalgas Kultūras biedrība. Priekšnieks – ārsts Jānis Liepiņš
Nodibina Pretalkohola biedrību Jaunpiebalgā
Uz 1919. g. 1. janvāri skolā 133 skolēni
Pārvācošanas politika skolās

1920
Beidzies I Pasaules karš. Kritusi muižnieku vara
Atklāj III dzelzceļa tiltu pār Gauju
20-to gadu sākumā pie kapsētas arheoloģiskie izrakumi
Iedzīvotāju skaits 4887


1922
Jaunpiebalgas pagastā ietilpst Jaunpiebalgas ciems un Abrupes ciems
20-ajos gados Abrupē uzcelts Biedrības nams kopā ar Lauksaimniecības biedrību un Krājaizdevu sabiedrību
Nodeg Abrupkroga ēka
Zemes reforma Jaunpiebalgā. Muižas zeme sadalīta sīksaimniecībās (karavīriem un amatniekiem)
Muižas klēts piešķirta Jaunpiebalgas Kultūras biedrības nama celtniecībai. Atklāšana 1922. g. 31. XII, priekšnieks J. Jēps – Baldzēns
Dibināta Latvijas pretalkohola biedrības Jaunpiebalgas nodaļa

1922. – 1935. g.
Jaunpiebalgā 9/10 latvieši
Dibināta Jaunpiebalgas 2. lopkopības pārraudzības biedrība

1923
Pirmā gleznu izstāde Jaunpiebalgas Draudzes skolā ( autori Titans, Strazdiņš)
Dibinātas Jaunpiebalgas piensaimnieku sabiedrības „Gaujmala", „Rīts", „Stars"
Dibināta Jaunpiebalgas Savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība
Dibināta 3. Jaunpiebalgas lopkopības pārraudzības biedrība

1924
Teātra izrāde „Pazudušais dēls" biedrības namā
„Cerības pulciņš" – pretalkohola kustība (A. Rudītis, J. Liepiņš, J. Jēps – Baldzēns)
Zvans Jaunpiebalgas baznīcai

1924./1925. m. g.
Jaunpiebalgas draudzes 6- klausīgā pamatskola

1924. – 1926.
Jaunpiebalgas ev. lut baznīcas kapitālais remonts.(mācītājs J. Ozols)

1925
Dibināta Jaunpiebalgas ev. lut. baznīcas Dāmu komiteja
Dibināta Jaunpiebalgas 4. lopkopības pārraudzības biedrība
Dibināts Jaunpiebalgas Vanagu novads
Iedzīvotāju skaits 4704, vīrieši 2194, sievietes 2510. Latvieši 4607, cittautieši 97
Biedrības nama Abrupē celtniecība

1926
23. X biedrības atklāšanas iesvētīšana. Piedalās Valsts prezidents J. Čakste ar kundzi
Izveidojās atsevišķs Bricu koris
VI Vispārējie Dziesmu svētki
Dibināta Jaunpiebalgas lopkopības pārraudzības biedrība „Rīts"

1927
Dibināta Brāļu kapu komitejas Jaunpiebalgas nodaļa

1928
Dibināta Jaunpiebalgas lopkopības pārraudzības biedrība „Mirdza"

1929
Dibināta Jaunpiebalgas laukkopības pārraudzības biedrība
Dibināta mašīnu koplietošanas biedrība „Vārpa"
Dibināta jaunsaimnieku – sīkgruntnieku mašīnu koplietošanas biedrība

1930
Kārļa Zāles veidotais piemineklis Brīvības cīnītājiem pie Jaunpiebalgas baznīcas iesvētīts 29. VI
Iedzīvotāju skaits 4548
Dibināta meliorācijas sabiedrība „Avots"
Dibinātas mašīnu koplietošanas biedrības „Darbs" un „Vienība"
30 – tajos gados Jaunpiebalgā 5 dzirnavas
30 – tajos gados Jaunpiebalgā sāk veidot jauno kapsētu

1931
Apvienotie novada Dziesmu svētki – diriģents Teodors Reiters
Kultūras biedrības namā atklāj mākslas izstādi
Profesora Voldemāra Junga publikācijas (par ģeodēziju un zemes ierīcību)

1932
Ozolu birzs pie baznīcas brīvības cīnītājiem I Pasaules karā
Kārļa Zāles veidotais piemineklis baznīcas kalnā. Atklāšanā piedalās valsts prezidents Alberts Kviesis

Rūpniecības uzņēmumi:
•J. Vitanda ūdensdzirnavas un vilnas apstrādes fabrika (18 strādnieki)
•P. Bērziņa ūdensdzirnavas (2 strādnieki)
•K. Celinska dzirnavas (2 strādnieki)
•K. Vinkmaņa uzņēmums (4 strādnieki)
•Ziediņa uzņēmums (2 strādnieki)
•3 tvaika un 2 koppienotavas
•4 ādu mītavas

Pagasta īpašumi:
•pagasta nams
•5 pagasta skolu ēkas
•nespējnieku patversme
•ārsta māja
•2 policijas mājas
•bijusī magazīnas ēka

1933
Dziesmu svētki Jaunpiebalgā (15 kori) – diriģents J. Rubenis

1934
Sporta pasākumus pārņem organizācija „Aizsargu sports"

1935
A. Rudīša grāmata „Skolas Jaunpiebalgā un Rankā (1934 – 1935)
Draudzes skolas 240 gadu jubileja un nama 100 gadu atceres svētki
3XI pie Jāņa skolas piestiprināta piemiņas plāksne Emīla Dārziņa piemiņai
Iedzīvotāju skaits 4514, vīrieši 2079, sievietes 2435. Latvieši 4258, cittautieši 256
Jaunpiebalga  - viens no latviskākajiem pagastiem Latvijā 20. gs. I. pusē
10 mājās gatavoja sakas, 12 mājās drāza saku kokus, 8 – ģērēja ādas, 2 – gadā 1300 pāru pastalu un tupeles

1936
Pirmie Jaunpiebalgas katoļu draudzes dievkalpojumi Podnieka mājā

1937
Jaunpiebalgas pagastā 5 skolas, 14 skolotāji, 375 skolēni

1938
Maijā Mārtiņskolai Aleksandra Būmaņa vārds

1939
Ziemassvētkos iesvētīta katoļu baznīca Jaunpiebalgā
Jaunpiebalga lielākais ciems apriņķī

1940
Dziedāšanas biedrība un citas biedrības izbeidz savu darbību
Maijā Pēterskolā izstāda 25 mākslinieku 100 darbus (organizators Strazdiņš)

1941
14.VI deportācijas. Izsūta ģimenes
Jūnijā sarkanarmieši atkāpjoties nodedzina Draudzes skolu un piensaimnieku sabiedrības „Gaujmala" namu
Nošauj skolotājus Zālīšus
Aktivizējās nacionālo partizānu darbība

1944. gads
Pirmā Jaunpiebalgas pagasta izpildu komitejas sēdē notika 1944.gada 28.septembrī.
Jaunpiebalgas pagasta izpildu komitejas sastāvs :
Priekšsēdētājs- Mīļais Voldemārs
Vietnieks- Vanags Jānis
Sekretārs-Gremzde Jānis
•Pagastā ir 800 saimniecības.
•1944.g.28.X nodibināts Vecgaraušu mājās Mašīnu zirgu iznomāšanas punkts.
•Nodibināts milicijas palīgdienests ar 18 personām.
•Uzsāk darbu patērētāju biedrība, piensaimnieku sabiedrība "Gaujmala", labības sagādes- iepirkšanas punkts, sagādes un finansu aģenti.

Kara darbības rezultātā iet bojā Dziedāšanas biedrības nams (nodedzina vācieši IX) Skatuves aizkaru nolaupa vācu karavīri, sagriež un apsedz savus vezumus
Sāk darbu galdniecības cehs (4 cilvēki)
IV uzspridzina dzelzceļa tiltu pār Gauju (vācieši)
Atvasarā uzspridzina dzelzceļa staciju
Sarkanarmiešu sapieri uzceļ koka tiltu
X emigrācijā dodas mācītājs Jānis Ozols ar ģimeni, skolotājs Augusts Rudītis ar ģimeni, skolotāja Širmaņa ģimene u. c.
IX padomju vara Piebalgā

1945. gads
Jaunpiebalgas pagasta izpildu komitejas satāvs:
Priekšsēdētājs- Mīļais Voldemārs
Vietnieks- Mūrnieks Hermanis
Sekretārs-Gremzde Jānis

•Nodibināta lauksaimniecības kreditsabiedrības pagaidu valde un padome (1945.g.1.II).
•Nodibināta arodbiedrība (priekšsēdētājs Junga).
•Iekārtota palīgsaimniecība Vecbašos.

1945.gada 21.III Jaunpiebalgas pagasts sadalīts 5 lauku padomēs:
•Kalniešu- priekšsēdētājs Mūrnieks H.; sekretārs Upens A.
•Gaujas- priekšsēdētājs Timmermanis P.; sekretārs Breikša Z.
•Jaunpiebalgas- priekšsēdētājs Liepiņš P.; sekretārs Eglīte E.
•Abrupes- priekšsēdētājs Ārnis J.; sekretārs
•Zosēnu- priekšsēdētājs Lūsis P.; sekretārs Būmane Dz.

Ciema padomes patstāvīgi uzsāk darbu 1945.g.18.VI.

•Atvērts grāmatu un rakstāmlietu veikals.
•Sējas plāns 1945.gada pavasara sējai 2565 ha.
•Maija mēnesī organizētas Mežu dienas.

Jaunpiebalgas Tautas nams 1945 – 1950
Ciemata bibliotēka
Organizēts koris kritušo varoņu apdziedāšanai – vada M. Freimane
Mehāniskās darbnīcas izveidošana
Jaunpiebalgas elektriskās stacijas atjaunošana

1946.gads
Jaunpiebalgas pagasta izpildu komitejas sastāvs:
Priekšsēdētājs- Mīļais Voldemārs
Vietnieks- Titans V.
Sekretārs-Damroze V.
•1946.g.aprīlī lauksaimniecības kooperācijā 293 biedri. Pie biedrības pastāv 5 sekcijas- vada Irbēns;
•9.jūlijā Jaunpiebalgā notika vieglatlētikas sacensības. Piedalījās Jaunpiebalgas pagasta sagādes plānu izpildītāji par 76%;
•lietošanā nodota labības noliktava.

1947.gads
Jaunpiebalgas pagasta izpildu komitejas sastāvs:
Priekšsēdētājs- Dainis T.
Vietnieks- Ontužāns
Sekretārs-Damroze V.
Darbojas sekojošas iestādes:
•Mašīnu zirgu iznomāšanas punkts- vada Rasa;
•Tautas tiesas 2.iecirknis- vada Ūdris ;
•Jaunpiebalgas mežniecība- vada mežzinis Kļaviņš
•Jaunpiebalgas pagasta zemnieki un MZIP labi sagatavojušies pavasara sējai.
•Oktobra svētkos atklāja pieminekli kritušiem varoņiem.
•Tiek celts jauns tilts pār Gauju pie Garaušiem.
•Jaunpiebalgas ciema komjaunieši aktīvi piedalās meža darbu talkās.
•Vietējo padomju vēlēšanām Jaunpiebalgas pagasts iedalīts 35.vēlēšanu apgabalā. Pagasta izpildu komitejai- 9 kandidāti.

1948.gads
Jaunpiebalgas pagasta Darbaļaužu Deputātu Padomes izpildu komiteja:
Priekšsēdētājs:- Dainis T.
Vietnieks- Slavēns
Sekretārs- Dambroze V.

1949.gads
Jaunpiebalgas pagasta DDP izpildu komiteja:
Priekšsēdētājs:- Dainis T.
Vietnieks- Slavēns
Sekretārs- Dambroze V.
•Pirmais kolhozs nodibinājās martā Zosēnu ciemā "Oktobra Rīts", kurā apvienojās 10 saimniecības ar zemes kopplatību 330 ha, 20 zirgi, 38 slaucamas govis, priekšsēdētājs Ruska Kārlis.
•Aprīlī pagastā nodibinājās 10 kolhozi ar kopplatību 12.514,8 ha. No tiem aramzeme 4100 ha ("Progress", "Sarkanā Blāzma", "Ceturtā Piecgade", "Jaunceltne", "Ļeņina Ceļš", "Plēsums", "Emīla Dārziņa", "Komjaunietis", "Jaunais Arājs" u.c.
•No 836 pagasta saimniecībām kolhozos apvienojās 538.
•Maijā Jaunpiebalgā notika koru kopmēģinājums. Piedalījās Taurenes, Lizuma, Drustu un Jaunpiebalgas kori.
•Jūlijā par godu Padomju Latvijas 9.gadadienai Jaunpiebalgas kokzāģētava savu uzdevumu veica par 150%
•Augustā Jaunpiebalgā notika plaši Dziesmu un sporta svētki. Koru vērtējumā Jaunpiebalgas koris ieguva 1.vietu.
•Septembrī Jaunpiebalgas pagasta kolhozi nodeva pienu jau uz 1950.gada plāna izpildi.

1950.gads
Latvijas PSR Augstākās Padomes dekrēts par Gaujenas rajona Jaunpiebalgas apdzīvotās vietas pārveidošanu par strādnieku ciematu.
Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs nolemj:
1.Pārveidot Gaujenas rajona Jaunpiebalgas apdzīvoto vietu (rajona centru) par jaunpiebalgas strādnieku ciematu.
2.Nodibināt Jaunpiebalgas strādnieku ciematā ciemata darba ļaužu deputātu padomi, pakļaujot to Gaujenas raj. Darba ļaužu deputātu padomei.
3.Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei ne vēlāk par 1950.gada 1.maiju noteikt Jaunpiebalgas strādnieku ciemata administratīvās robežas

LPSR AP Prezidija Priekšsēdētājs: Prof. Dr. A. Kirhenšteins
LPSR AP Prezidija Sekretārs: K. Gailis
27.02.1950.
LPSR Gaujenas rajona Jaunpiebalgas strādnieku ciemata darbaļaužu deputātu padomes pirmais sasaukums 17.12.1950.

Jaunpiebalgas strādnieku ciemata izpildu komiteja:
Priekšsēdētājs:Kurzemnieks Aleksandrs Jāņa d.
Vietnieks: Johansons Voldemārs Jāņa d.
Sekretāre:Cera Skaidrīte Pētera m.

Jaunpiebalgas strādnieku ciemata darbaļaužu deputātu padomes pirmā sasaukuma laikā no 17.12.1950.- 01.03.1953 Jaunpiebalgā uzcelta un nodota ekspluatācijā:

•vidusskola 400 skolēniem;

•pirts ar 24 cilvēku caurlaidi vienā stundā;
•Gaujenas raj. tautas izglītības nodaļas ēka ar 98,82 m2 lielu apdzīvojamo platību;
•Rūpkombināta ēka, kurā iekārtoja drēbnieku darbnīcu, pārtikas veikalu un 5 rūpkombināta strādniekiem dzīvokļus;
•Kurināmā sagādes kantora ēka;
•Patērētāju biedrības savienības ēdnīcu Nr.2 ar 40 vietām;
•Viena individuālā dzīvojamā ēka.

•Komjauniešu iela
•Uzsākta pienotavas, maizes ceptuves, finansu nodaļas, dzīvojamās ēkas celtniecība.
•Atvērts bērnu dārzs 25 bērniem un strādnieku jaunatnes vidusskola 50 skolēniem, sieviešu frizētava.
 
•Tējnīca Nr.2
•Pie kultūras nama darbojas 8 mākslinieciskās pašdarbības pulciņi.
•Bibliotēkas grāmatu fonds ir 6092 eksemplāri.

Cēsu rajona Jaunpiebalgas ciemata darbaļaužu deputātu Padomes septītais sasaukums 1963.g. 16.martā

Jaunpiebalgas strādnieku ciemata darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja:
Priekšsēdētājs - Bērziņš Vilhelms
Pr-tāja vietnieks - Duka Irma
Sekretāre - Viese Inta
Ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrētu no 1963.gada 12.jūnija likvidēta Gaujas ciema padome, tās teritoriju pievienojot Jaunpiebalgas strādnieku ciemata teritorijai.
LPSR Cēsu rajona Jaunpiebalgas strādnieku ciemata DDP ( pēc apvienošanās ar Gaujas ciemu) 1963.g. 28.jūnijā.
Jaunpiebalgas strādnieku ciemata darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja:
Priekšsēdētājs - Bērziņš Vilhelms
Priekšsēdētāja vietnieks - Duka Irma
Sekretāre - Viese Inta
Jaunpiebalgas strādnieku ciemata darbaļaužu deputātu Padomes septītā sasaukuma laikā no 1963.g. 16.marta :
•Apvienojās kolhozi Kalnājs un Piebalga ar nosaukumu Piebalga.
•Nodota ekspluatācijā 6 dzīvokļu māja Rūpniecības ielā 3a.
•Nodots ekspluatācijā dzelzsbetona tilts pār Gauju pie Garaušiem.
•Nodota ekspluatācijā Cēsu MRS Jaunpiebalgas iecirkņa 8 dzīvokļu māja.
•Uzsākta Piebalgas 8.-gadīgās skolas jaunā mācību korpusa celtniecība.
•Pie slimnīcas tiek atvērta infekciju nodaļa, kurā ievieto tbc slimniekus.
•1964.g. 4.decembrī sadzīves pakalpojumu kombināts nodeva ekspluatācijā tekstiltrikotāžas cehu, kas izveidots uz Bergmaņa cauruļu ceha bāzes.
•Kolhozs Piebalga nodeva ekspluatācijā mehāniskās darbnīcas ar kantori, kalti un liellopu kūti. Sāk izveidot kolhoza centru Rūpniecības ielas rajonā.
•1963.g.jūnijā notika Cēsu rajona mehanizatoru un slaucēju diena Jaunatnes atpūtas parkā.
•1964.g. tika turpinātas un sarīkotas padomju tradīcijas.
•1964.g. maijā notika zonas Dziesmu un deju svētki. Jauktais koris un deju kolektīvs ieguva 1.vietas.
•1964.g. februārī kultūras namā pirmo reizi notika jauns pasākums – Jaunlaulāto vakars.
•1964.g. 1.novembrī Brāļu kapos notika svinīgs mītiņš ar lāpu gājienu par godu 20.gadadienai kopš Jaunpiebalgas atbrīvošanas no vācu okupantiem.

Cēsu rajona Jaunpiebalgas strādnieku ciemata darbaļaužu deputātu Padomes astotais sasaukums 1965.g. 24.martā

Jaunpiebalgas strādnieku ciemata darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja:
Priekšsēdētājs - Bērziņš Vilhelms
Priekšsēdētāja vietniece - Duka Irma
Sekretāre - Kalnupe Aina
Laikā no 1965. – 1966.gadam

•Nodots ekspluatācijā Piebalgas 8.-gadīgās skolas jaunais mācību korpuss.
•Asfaltētas Br. Kaudzīšu un Em. Dārziņa ielas, turpinās Komjauniešu ielas asfaltēšana. Ielikta caurteka Raiņa ielā.
•Nodota ekspluatācijā ēdnīca – veikals Stacijas ielā.
•Nodota ekspluatācijā kolhoza Piebalga garāža.
•Nodota ekspluatācijā kolhoza Kaļiņina v.n. liellopu novietne 120 galvām.
•Kapitāli atremontēts Jaunpiebalgas patērētāju biedrības Viņķu veikals.

Cēsu rajona Jaunpiebalgas ciemata darbaļaužu deputātu Padomes devītais sasaukums 1967.g. 12.martā

Jaunpiebalgas ciemata darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja:
Priekšsēdētājs - Bērziņš Vilhelms
Priekšsēdētāja vietniece - Duka Irma 
Sekretāre - Abuce Emīlija
9. sasaukuma laikā no 1967. – 1968.gadam:
•Asfaltētas Rūpniecības un Br.Kaudzīšu ielas
•Uzsākta mežrūpniecības dzīvojamās mājas celtniecība
•Nodota ekspluatācijā jauna kalte l/a Kaļiņina v.n.
•Nodota ekspluatācijā 4 dzīvokļu māja l/a Kaļiņina v.n.
•Iesākta liellopu fermas celtniecība l/a Kaļiņina v.n.
•Nodota ekspluatācijā liellopu ferma l/a Piebalga
•Nodota ekspluatācijā teļu kūts l/a Piebalga
•Uzsākta cūku kūts rekonstrukcija l/a Piebalga
•Nodota ekspluatācijā 4 dzīvokļu māja l/a Piebalga

Cēsu raj. Jaunpiebalgas ciemata darbaļaužu deputātu Padomes 10.sasaukums 1969.gada 16.martā

Jaunpiebalgas darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja:
Priekšsēdētājs - Razminovičs Andris
Priekšsēdētāja vietnieks - Žīgurs Kārlis
Sekretāre - Abuce Emīlija
10. Sasaukuma laikā 1969.gadā
•Noasfaltēta Komjauniešu iela līdz pastam.
•Uzsākta Kalna ielas izveidošana.
•Nodota ekspluatācijā jauna liellopu ferma l/a Kaļiņina v.n.
•Sākta mehānisko darbnīcu garāžu būve l/a Kaļiņina v.n.
•Sākta 24 dzīvokļu dzīvojamās mājas būve l/a Piebalga.
•Sākta cūku kūts celtniecība l/a Piebalga.

1973.gads
• „Skubiņos" uzcelta ferma un dzīvojamā māja
•Uzcelta slimnīcas darbinieku dzīvojamā māja Komjauniešu ielā 27a
•Uzceltas mehāniskās darbnīcas Kaļiņina kolhozā
•Maijā novadnieka Jāņa Sudrabkalna 80 gadu jubilejas atzīmēšana notiek Jāņa skolā, kur iekārtots muzejs
•24.jūlijā sāk darboties pasts

1974.gads
•1974.gada 17.janvārī nodeg Jaunpiebalgas slimnīca
•Atklāj deputātu zāli Jaunpiebalgas izpildu komitejas telpās

1975.gads
•Ietves izbūve līdz vidusskolai
•Sākta celt māja SCO strādniekiem
•Notiek kolhozu „Piebalga" un „Kaļiņins" apvienošanās, par valdes priekšsēdētāju ievēl Jāni Dūklavu, vietnieku Jāni Ciganski

1976.gads
•Jaunpiebalgas vidusskolas deju kolektīvam 25 gadu jubileja, kopš vadītājs Oto Vāliņš
•Sāk celt kolhoza „Piebalga" dzīvojamo māju Br. Kaudzīšu ielā 5

1977.gads
•Nodota ekspluatācijā SCO māja Komjauniešu ielā 29a
•Piebalgas novada skolu muzeja ekspozīcijas atklāšana
•Piemiņas plākšņu atklāšana karagūstekņu sodīšanas vietā un revolucionāro notikumu piemiņas vietā
•Nodota ekspluatācijā kolhoza „Piebalga"18 dzīvokļu māja Br. Kaudzīšu ielā 5
•Nodota ekspluatācijā kolhoza „Piebalga" eksperimentālā teļu ferma 162 vietām „Silmaļos"

1978.gads
•Nodotas ekspluatācijā trīs 1 dzīvokļu dzīvojamās mājas kolhozā „Piebalga"
•Uzcelta siena miltu kalte kolhozā „Piebalga"
•Gleznotājam Kārlim Miesniekam atklāj pieminekli Jaunpiebalgas kapos

1979.gads
•Kolhoza „Piebalga" 30 gadu jubileja
•Pirmo reizi demonstrē A. Epnera dokumentālo filmu „Četri meklē miljonu" par kolhoza jaunajiem speciālistiem Jāni Dūklavu, Pēteri Micānu, Ivaru Vilku un Robertu Dilbu, Piebalgu un piebaldzēniem
•Uzcelta nobarojamo liellopu novietne „Silmaļos" 400 vietām
•Uzcelta cūku novietne „Bašos"
•Uzcelta 2 dzīvokļu māja „Pēterīšos"
•Uzsākta atspirdzinošo un bezalkoholisko dzērienu ceha celtniecība

1980.gads
•Valmieras mēbeļu kombināta Jaunpiebalgas cehs apstiprināts par oficiālo piegādātāju Maskavas XXII ziemas olimpiskajām spēlēm
•Mēbeļu kombināta strādniece Ilga Vabule apbalvota ar Tautu Draudzības ordeni par ieguldījumu XXII olimpisko spēļu sagatavošanā
•Kapitāli atremontēta Naukšēnu govju ferma
•Turpinās bezalkoholisko dzērienu ceha celtniecība

1981.gads
•Kolhozā „Piebalga " uzcelta sivēnu novietne „Bašu" kompleksā
•Kolhozā uzceltas 6 Līvānu tipa mājas
•Uzcelta 18 dzīvokļu māja
•Rekonstruēta ferma „Gaujmalas"

1982.gads
•Kolhozā „Piebalga" uzsāk celt bērnudārzu
•Turpinās bezalkoholisko dzērienu ceha celtniecība

1983.gads
•Par ciemata izpildu komitejas priekšsēdētāju ievēl Vēsmu Johansoni
•Kolhozā „Piebalga" turpina celt bērnudārzu

1984.gads
•Uzsākta centrālā kanalizācijas izbūve Jaunpiebalgas ciematā
•Valmieras mēbeļu kombināta Jaunpiebalgas ceha strādniekiem uzceltas 3 Līvānu tipa mājas
•Atjaunots dzirnavu dambja tilts pār Gauju
•Uzcelts bērnudārzs ar 150 vietām (vadītāja Māra Sietiņa(Brasava))
•VMF Jaunpiebalgas ceha teritorijā uzstādīts torņa krāns

1985.gads
•Meža ielā iekārtots Republikāniskais VAZ autocentra serviss (vad. Aivars Čakste)
•Pēc kapitālā remonta atsākusi darbu grāmatnīca
•Ekspluatācijā nodotas 5 Līvānu tipa mājas „Bašu" fermas lopkopējiem Abrupē

1986.gads
•Kora „Piebalga" 100gadu jubilejas atzīmēšana, atklājot estrādi Tacēs
•Atklāj Jaunpiebalgas bērnu mūzikas skolu (bijušajā bērnudārza ēkā), direktore Sarma Petrovska
•Jaunpiebalgas vidusskolā par direktori sāk strādāt Ulla Logina

1987.gads
•Nodota ekspluatācijā 18 dzīvokļu māja skolotājiem
•Noasfaltēta Raiņa iela
•Ekspluatācijā nodota Sadzīves pakalpojumu kombināta Jaunpiebalgas tekstiltrikotāžas ceha sabiedriskā ēka (darba kabineti, zāle)
•Uzceltas 10 Līvānu tipa mājas kolhozam „Piebalga"

1988.gads
•Kolhoza „Piebalga" kantoris pārceļas uz atjaunoto ēku Gaujas ielā 4 (bijusī slimnīcas ēka)
•Nodibināta Jaunpiebalgas ciemata Tautas frontes atbalsta grupa
•Nodotas ekspluatācijā ciemata attīrīšanas iekārtas
•Nodota ekspluatācijā graudu glabātava kolhozā „Piebalga"
•Nodota ekspluatācijā ciemata centrālā katlu māja un siltumtīkli
•Nodots ekspluatācijā bezalkoholisko dzērienu cehs

1989.gads
•Pirmo produkciju saražojis bezalkoholisko dzērienu cehs
•Atklāj staļinisma represiju upuru piemiņas akmeni Piebalgas stacijā
•Kolhoza „Piebalga"40 gadu jubileja
•Piebalgas 9-gadīgās skolas 120 gadu jubilejas salidojums

 

Senvietas Zosēnu pagastā

Kāpurkalns
Tā vārds cēlies no kāpuriem, kuri vienā gadā uzkrituši pakalnā augošiem ozoliem un nograuzuši visas lapas (Cēsu muzeja materiāli). Tomēr kāpuri ik pa laikam uzrodas šur un tur, bet tāpēc vien nerodas vietvārdi, jo sevišķi pie senām svētvietām. Tāpēc šo minējumu nevar uzskatīt par nopietnu.
Tā kā ezera krastā atradās kapsēta, gan senajos laikos, gan viduslaikos, tad radies vietējais teiciens, par to, ka cilvēks pēc nāves dodas uz kāpuru valstību. No tā arī ezers un tā apkārtne ieguvusi Kāpurkalna nosaukumu. Teicēja Lauma Prūse, kas to dzirdējusi no savas mātes, stāstīja par vēl vienu Kāpurkalna kapsētu, kas atrodas Gaujas krastā ap 1km uz ZR no Spulgām.
Kāpurkalna vārds pēc Jāņa Poļa versijas, kas pausta grāmatā "No tēvu zemes dārgās..." saistāms ar vācisko muižas nosaukumu Kaperhofa, kas latviski tulkojot nozīmē – Kapukalns jeb Līķumuiža. Abi ar kapiem saistītie vietvārda izcelsmes minējumi varētu būt atvasināti no vēl senāka nosaukuma.
Vārds Kāpurkalns varētu būt ļoti sens - ķeltiskā  laikmeta Cepurkalns, pēc līdzības ar tagadējās angļu valodas vārdu - cap - cepure. Daudzās vietās Latvijā saglabājušies ļaužu nostāsti par Cepurkalnu, senu svētkalnu, izveidošanu, saberot tos ar cepurēm. Tiesa, par Kāpurkalnu tādu nav, bet šoreiz vērds liecina pats par sevi.
Šeit interesanti būtu pieminēt, ka bēršana ar cepurēm nepārprotami norāda uz goddevības apliecinājumu. Šāds gods varēja tikt parādīts apbedīšanas rituālā kādam izcilam sencim vai vairākiem cilvēkiem, cilts vadonim un viņa līdzgaitniekiem. Tā kā Cepurkalna teikas nav, tad, iespējams, Kāpurkalns ir vēl daudz senāku notikumu liecinieks un ir kurgānu kultūras tautu kapu uzkalniņš, kuru veidoja pirmie indoeiropeieši – balti, kas 2800 gadu pr.Kr. ienāca Latvijas teritorijā.

 

Kāpurkalna muižas kungs
Pētera pamatskolas 7.klases skolnieces Jolantas Čubčikas 1999.g. pierakstīts stāstījums pēc dzirdētā no vectēva Pētera un vecāsmātes Vilmas Līpaces; Agrāk Kāpurkalna muižā dzīvojis viens muižkungs. Tas pret kalpiem bijis ļoti nežēlīgs. Tos visādi mocījis un spīdzinājis. Pie viņa strādājis kāds vīrs vārdā Pēteris. Viņš gribējis kungu pārmācīt..
Naktī, kad kungs gulējis, vīrs pie viņa piegājis, paņēmis zosi un aizsējis tai kaklu ar auklu. Kungs pamodies no trokšņa, jo zoss smakdama dauzījusi spārnus gar zemi un ellīgā balsī gārkusi. Kungs nodomājis, ka velns nākot pakaļ šā dvēselei. Pārbijies tā, ka apsolījies nekad nevienu dzīvu būtni nemocīt. Tā arī bijis."

 

Kāpurkalna jeb Māras ezers jeb Svētezers
Ezers var lepoties ar trijiem nosaukumiem. Kāpurkalna nosaukumu tas ieguvis pēc iepriekš aprakstītajām versijām, bet senāk to saukuši par Māras ezeru jeb Svētezeru, jo tam ir Māras dota svētība.
Saglabātas ziņas, ka ezeram ziedojuši slimās miesas apģērbu, apavus, kā arī naudu un citas lietas. Šāda rīcība liecina par seno parašu aizmiršanu, jo saskaņā ar tām slimā apģērbu jāsadedzina. Šķīstīšanās vispirms notiek ar uguni un tikai pēc tam ar ūdeni. Iespējams, ka ezeru piesārņoja tajā pūstošās mantas un drēbes, kādēļ tas pēdējā laikā kļuva pavisam nepievilcīgs dziedināšanās brīnuma meklētājiem, bet par to nostāsti nepiemin. Ziedotās mantas liktas uz kāda liela akmens (sk.Māras akmens) ezerā, iepretī baznīcai, nauda mesta akmens plaisā. Pēc tam vajadzējis ezerā mazgāties un slimība pārgājusi. Ja kāds piesavinājies ezerā ziedotās mantas, tad pats ar slimību aplipis. Savu laiku pat vācietis, Jaunpiebalgas mācītājs Kēlbrants esot braucis uz Māras ezeru mazgāties. Vēlāk nākuši mazgāties ne tikai Māras dienās, bet arī citos laikos vienmēr vecā Mēnesī pirms Saules lēkta vai pēc Saules rieta. A.Rudītis: „Par Svētezeru vēl stāsta, ka tas esot 12 asis dziļš, bet cilvēki tajā neslīkstot, jo ūdens visu nesot uz augšu!" A.Rudītis piebilst, ka viņam izdevies samērīt tikai 3 asis lielu dziļumu.
Māras ezerā katru vasaru novērojamas peldošas salas, kā stāsta vietējie iedzīvotāji – veselas septiņas! 1998.g. augustā viena bija skaidri ieraugāma un ļoti pārsteidza Māras dienas rituāla dalībniekus ar to, ka sala var acīm saredzamā ātrumā peldēt, gluži kā laiva! Tas, protams, liecina, ka ezers sāk aizaugt, bet tas arī liecina par spēcīgām vertikālām ūdens apmaiņas plūsmām, kas atrauj ūdensaugu sakopojumus no to veidošanās vietas. Šīs plūsmas ir spēcīgu pazemes strautu izplūdes vietas, kuras sakopotas ezera krastos. Tā ezers pats rūpējas par sava ūdens atveseļošanu, un ezera mūžs var kļūt daudz garāks.

 

Zosena ezera veidošanās
Pēc Intas Deisones stāstījuma kādam saimniekam bijis VĒRSIS BALTS VĀRDĀ. Vērsis bijis tik slavens, ka atradies kāds bagātnieks, kas gribējis pirkt vērsi par mucu zelta. Saimnieks apsolījis vērsi pārdot, bet vēlāk žēl palicis. Muca ar zeltu sākusi ripot no kalna lejā un tur, kur tā iekritusi, izveidojies Zosena ezers. Tas esot 16 m dziļš! Tagad gan ezers dūņains un stipri aizaudzis.
Šī teika varētu būt pat līdz 5000 gadu veca. Tādā pašā stāstījuma versijā, tikai saistībā ar citu vietvārdu, tā pierakstīta arī citās Latvijas senvietās.

 

Māras akmeņi
Tie ir divi, viens no tiem ar dobumīnu (dobulīti) ir vietējas nozīmes Latvijas  Valsts aizsargājams vēstures piemineklis ar  aizsardzības Nr. 4.00258.000.  Tas stāvējis Kroga braslā, ezera ZA krastā. Otrs atradies Vērša braslā, ezera D krastā. Šie akmeņi kalpojuši ziedojuma nolikšanai. Iedzīvotāji atceras, ka 1930 -to gadu sākumā slimnieki nākuši uz Kroga braslu pie akmens mazgāties un ņēmuši ūdeni pudelēs priekš nespēcīgiem. Sakarā ar to, ka ūdens līmenis Kāpurkalna ezerā pacelts, ierīkojot te zivju dīķus, akmeņus nevar redzēt.

 

Lielais Māras svētakmens
Pētera pamatskolas 7.klases skolnieces Jolantas Čubčikas 1999.g. pierakstīts stāstījums pēc dzirdētā no vectēva Pētera un vecāsmātes Vilmas Līpaces: „Kāpurkalna ezera malā atrodas liels pelēks akmens, kas nosaukts par Māras akmeni. Veci cilvēki stāstījuši, ka noteiktā gadā, mēnesī, dienā un laikā esot redzama pati Māra. Viņa sēdot uz akmens un dziedot kādu dziesmu."

 

Māras baznīca
Tā mūsu senči sauca Mīļās Māras svētvietas, kas pirmskristīgajā laikmetā bija spēcīgas enerģētiskas vietas brīvā dabā. Šādas baznīcas apmeklēja krustvecāki, lai sameklētu savam krustbērniņam vispiemērotāko vārdu.. Māras baznīcā līdzināja jaunlaulātos. Māras baznīcā bija skaidrāk un nepārprotamāk sadzirdams DIEVA PADOMS katram nozīmīgam dzīves solim.
Pēc A.Rudīša „Senais Kāpurkalns": "Ezera galā pie paša Gatartas lielceļa stāvējusi Māras baznīca. ... Baznīca pēc visām ziņām bijusi koka, bet Skrāģu krogus Oskars Krūmiņš vēl pastāv uz tam, ka pēc viņa senču liecībām baznīca bijusi ar salmu jumtu, trijām durvīm un bez neviena loga." 
Karavīri Ziemeļu kara laikā gribējuši baznīcu sašaut, bet neviena lode to neesot ķērusi. Tad tai apkārt apkrāvuši salmus un aizdedzinājuši. No aizstāvjiem palikuši pāri 12 jātnieki, kas atmuguriski iejājuši ezerā un noslīkuši. Skaistās dienās varot redzēt ezera dzelmē zelta iemauktus, kas palikuši pāri no jātnieku zirgiem.
Grāmatā „Latviešu tautas teikas" (1903. g. izdevums) atrodama šāda teika, kas pārpublicēta no Fr.Brīvzemnieka krājuma, teicējs Juris Upītis no Gatartiešu Milakšām. „Māras baznīca bijusi Kāpuru kalnā Cēsu apriņķī Jaunpiebalgā. Tagad no baznīcas tikai mūru atliekas ar ērkšķu krūmiem, dadžiem. Senatnē šī baznīca tādēļ esot Māras vārdu dabūjusi, ka tur iemitusi latviešu lopu jeb piena devēja Māra jeb Laima. Divi reizes karš esot Māras baznīcu apsēdis – pirmo reizi gribējis ar uguni nodedzināt: piebāzuši baznīcu ar salmiem, likuši uguni klāt, bet baznīca nedegusi, nevarējuši nopostīt. Tad sagūstījuši pašu Laimiņu un aizveduši uz Krievzemi, bet Laima atbēgusi atpakaļ. Pie Māras baznīcas bijis liels balts, plats akmens. Uz šī akmens Laima sēdējusi un dīkusi kā govs. Tad uzbrucis atkal otr(i)s karš, tas nopostījis baznīcu, sagūstījis ir pašu Laimiņu, aizvedis uz Krievzemi, un nu vairs Laimiņa nevarējusi atpakaļ tikt uz Vidzemi. No tā laika šinī vidū lopi un piens tik labi neizdodoties."
Grāmatā „Latviešu tautas teikas un pasakas" atrodama arī šāda 1887.g. „Balsī" publicēta teika. „Kāpuru kalna ezera ziemeļu stūra galā reiz atradusies pirmā Jaunpiebalgas draudzes baznīca: Marijas baznīca. Šo baznīcu ļaudis turējuši par ļoti svētu. Tai arī bijis tāds brīnumu spēks: ja kāds solījies un taisījies nākošā svētdienā iet uz baznīcu, bet neaizgājis, tad palicis slims un ātrāki netapis vesels, kamēr izpildījis savu solījumu. Baznīcu nodedzinājuši kareivji krievu – zviedru karā. Par šādu nedarbu kara vīri tūdaļ nosodīti: viņi visi saskrējuši ar savām kara lietām ezerā. Daži lietas esot redzējuši ezera dibinā.
No tā brīža, kamēr baznīcas nav, mūsu apgabalā vairs neesot tik lielu lopu, kā senāk. Tomēr ik gadus Marijas uznākšanas dienā ļaudis sapulcējušies pie Kāpuru kalna ezera.. Vēl gadus atpakaļ sanākuši ļaudis tūkstošiem, bet pēdējā laikā sapulcējušies jo gadu, jo mazāk. Taču pat vēl mūsu dienās Skrāģu krogā, kurš tikai pus versti tālu no vecās sapulces vietas, sanāk Marijas uznākšanas dienas vakarā apkārtējie kaimiņi un pavada kopā to vakaru jautri. Ja vaicā, kamdēļ nākot ? – atbild: „Tas jau tēvu tēvu ieradums" .
Vēl viena teika no šīs pašas grāmatas, ko stāstījis Gatartiešu Milakšās Juris Upītis, Brīvzemnieka krāj. : „Kad Kāpuru kalna ezeram veda mironi garām, tad meta naudu ezerā, lai miroņa dvēseli uzņemtu debesīs un, lai mironis mājas svētību nepaņemtu līdz".
Baznīcas vietai Kāpurkalnā vietējie iedzīvotāji norāda 5 vietas. Sākotnēji tā esot atradusies Svētezera ZA krastā, Gatartas – Vecpiebalgas lielceļa malā netālu no Skrāģu kroga neliela paugura virsotnē, kurš folkloras vācēja Viktora Grāvīša lieliskajā Zosena svētvietu shēmā saukts par Zelta kalnīnu. Kad te baznīca nopostīta Māra ezeru pārpeldējusi, tādēļ jaunā baznīca un akmens, pie kura ziedot, atrodas Svētezera D krastā, kalnā,  kuru sauc par Baznīcas kalnu. Baznīcas kalns ir ievērojami augstāks nekā Zelta kalnīns, par to augstāks ir tikai Rata kalns. Tā virsotne sastāv no 3 vienāda augstuma pauguriņiem. Šeit tuvu pie virsotnes 1987.g. Cēsu muzeja ekspedīcijā atrastas bezripas keramikas lauskas.
Māras baznīcas katoļu garīdzniekiem pēc tēvu tēvu nostāstiem bijušas lielas tiesības, tie bijuši arī tautas tiesneši. Pēc LFK materiāliem (67 – 5457) pēdējo reizi nāves sods pie toreizējās Jaunpiebalgas baznīcas, kas pie Kāpurkalna ezera, izpildīts 1699.gada 20.decembrī zosenietim Vegenu Bēčam par to, ka tirgū nositis savu radinieku Bricu Andreju.

Māras baznīca
Pētera pamatskolas 7.klases skolnieces Jolantas Čubčikas 1999.g. pierakstīts stāstījums pēc dzirdētā no vectēva Pētera un vecāsmātes Vilmas Līpaces:
Agrākos laikos netālu no Kāpurkalna (jeb Māras, jeb Svētezera) ezera atradusies Māras baznīca. Tā bijusi neliela, bet bagāta ar zelta lietām. Nav zināmas kādas, bet kāds vecs vīrs kādreiz teicis, ka, ieejot iekšā, visur mirdzējis.
Bet tad nezināma iemesla dēļ baznīca sākusi grimt zemē. Līdz beidzot tā pavisam nogrimusi. Varbūt kādreiz tā uzcelsies virszemē?"

 

Pilskalns pie Māras ezera
Pēc nostāstiem te stāvējusi akmens pils. Tas pieminēts arī A.Rudīša darbā "Senais Kāpurkalns". Šajā darbā pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem minēts, ka gan Kāpurkalna, gan Zosena muižu izbūvei akmeņi ņemti no senās pils vietas. Vieta nav arheologu lokalizēta.

 

Elka jeb Rata kalns
Kalna galā stāvējis ozols ar akmens paaugstinājumu līdzās. Tur senos laikos bijusi svētnīca - ziedu altāris, kur dieviem upurējuši, tāpēc saukts par Elka kalnu. Te senāk esot augusi svētā birzs.
Rata kalns ieguvis nosaukumu pēc klaušu laikos te uzstādītā moku rata, kurā nepaklausīgiem zemniekiem staipīti locekļi. Zemnieki arī spundēti mucās un laisti no kalna lejā Zosu ezerā. (LFK 1910-5507) Ja laimējies, tad palicis dzīvs, ja nē, tad tepat Vella klēpī apglabāts.
Rata kalns pēc teicējas I.Deisones stāstījuma bijis apaudzis ar ozoliem, bet muižkungi apzāģējuši un aizveduši uz Vāczemi.
Teika, kas uzrakstīta „Balsī" 1887.g. no krājuma „Latviešu tautas teikas un pasakas", vēsta: „Pie Jaunpiebalgas Kāpuru kalna ezera atrodas Elku kalns. Pēc dažām teikām minētā kalnā senčiem bijusi ziedojuma vieta. Arī kalna vārds un viņa dabīgais izskats to pašu liecina. Kad ziedojuma vietu izpostījuši, tad ļaudis, kas ezera apkārtnē dzīvojuši, Elku kalnu tomēr par svētu turējuši. Vecie tēvi stāsta, ka agrāki tur 15. augustā ļaudis pa tūkstošiem gājuši ezerā peldēties un arī zirgus peldinājuši. Veco Jaunpiebalgas baznīcu kara vīri kara laikā esot nodedzinājuši, bet par to viņi visi esot ieskrējuši ezerā. Ap ezeru atrastas dažādas vecas lietas – dūči, nauda, saktis u.c. "

 

Zelta teļš
Elka kalnā esot aprakti divu seno pagānu dievu tēli, par kuriem tautā saka, ka tas esot aprakts Zelta teļš. Šis stāsts pārsteidzoši līdzīgs senās somugru valsts Biarmijas par Romā nolaupīto Zelta dievieti. Teiciens esot izveidojies pēc 1923.g. A. Rudīša raksta Izglītības Ministrijas mēnešrakstā, kurā tas minējis divus apraktus tēlus, bet vārds „tēls" tautai bijis jauns, nepierasts, un tā tas pārtaisīts par teļu.
Milda Lācis 83 g. veca no Ezerkalnu mājām stāstījusi, ka zelta teļš izliets no nabagu upurētajām kapeikām. Kad vācieši bēga, tad šo teļu aprakuši Rata kalnā, atpakaļ pēc tā vairs nav atbraukuši.

 

Vella (Velna) klēpis jeb Oļu (Kāpurkalna)
senkapi ir republikas nozīmes Latvijas Valsts aizsargājams vēstures piemineklis ar aizsardzības Nr. 4.00257.000. No 1959.g. 6.XI atrodas valsts aizsardzībā - senkapu zemē nedrīkst veikt saimniecisku darbību. Tā ir vienīgā no Zosena senvietām, kura sava īpašā statusa dēļ nav atdota privātīpašumā. Te atrodas IX - XII g.s. apbedījumi.
Šī vieta pēc ļaužu nostāstiem ir Rata kalnā nomocīto kapu vieta. Tā atrodas Māras ezera ZR krastā un ir ap 6 m augsts pakalns, kurā Oļu māju saimnieki granti ņēmuši. Pēc arheologu veiktajiem pētījumiem te bijuši viens vai vairāki seno laiku akmens krāvuma kapi. Ļaužu nostāstos agrāk te akmeņu bijis kā bruģis, taču tie izlauzti Kāpurkalna muižas celtniecībai, kā arī jaunsaimniecību būvēm. Tagad akmeņu ir maz.
Vella klēpis skaitās bīstama spoku vieta. Vietējie iedzīvotāji atdzīst, ka ir nepatīkami uzturēties šajā vietā pat dienas laikā. Nonākot šajā vietā vienmēr pārņem tādas kā izbailes, gribās tikt ātrāk prom.
Teika no Fr.Brīvzemnieka krāj., ko stāstījis Juris Upītis Gatartiešu Milakšās vēsta: „ Reiz Kāpuru kalna kapsētā senāk izrakuši divu cilvēku galvas un pārnesuši mājās. Tad miroņi pikti nākuši sapņos, lai tūdaļ nesot galvas atpakaļ, jo viņiem pašiem galvu vajagot."
Alvīne Jansone no Oļiem stāstījusi, ka viņas mātes brālis te jaunībā atradis baltu kaklarotu, tādas kā krelles. Tad sapnī nākusi pie viņa sieviete, kas prasījusi rotu atpakaļ. to arī atlicis.

 

Ievu kalniņš pie Oļiem ir senkapi
vietējas nozīmes Latvijas Valsts aizsargājams vēstures piemineklis ar aizsardzības Nr. 4.00261.000. E.Šnore 1948.g. izrakumos konstatēja 13-14.g.s. apbedījumus. Gandrīz visi vietējie iedzīvotāji te redzējuši izartus cilvēka kaulus, senlietas, galvenokārt kalniņa stāvajā D nogāzē. Pierakstīti arī vairāki nostāsti, kas raksturīgi akmens krāvuma kapiem, taču pagaidām akmeņu nozīme kalna virsotnē neskaidra. Agrāk bija apaudzis ar ievām. Šeit cilvēki sastopoties ar tādu parādību, kā maldonis. Pat gaišā dienas laikā apmaldās zināmā vietā. Tagad blakus kalniņam ir uzpludināts zivju dīķis, kas daļēji pārklājis kapu kalniņu.

 

Zviedru priede
Netālu no Zosena muižas ceļa malā aug interesanta žuburota priede. Šo priedi zviedri esot stādījuši ar saknēm uz augšu, teikdami, ja tā augs, tad viņi vēl atgriezīšoties. Zviedriem atkāpjoties, te, ievērojama tirdzniecības un kara ceļa malā, bieži viesi bijuši sirotāji, kas bez žēlastības laupījuši un nogalinājuši. Priede ar savu savdabību priecē mūs vēl šodien. 
Šai priedei ir arī nelaba slava, to sauc par Asins koku. (LFK 67 – 826) Te pie priedes izpildīti miesas sodi. Visvairāk pēc garīdzniecības sprieduma te sodītas tādas jaunavas, kurām neprecētām piedzimis bērniņš. Tādēļ priedi saucot arī par Jumpravpriedi. Ir nostāsti, ka 9 jaunavām te nocirstas galvas, vēlāk ļaudis te redzējuši spokojamies šīs jaunavas, kuras bez galvām dejojušas ap priedi. Citi nostāsti vēsta, ka jaunās sievietes te piesietas un nežēlīgi ar resnām pipkām sistas, dažreiz pat līdz nāvei.
Starp Drustiem un Auļukalnu ceļmalā atrodas nokaltusi priede, par kuru Vita Vaivode no "Slāķiem" stāstīja līdzīgu vēstījumu, ka pie tās muižas laikos sodītas jaunavas, kurām neprecētām dzimis bērniņš.
Koku, kur nu vēl priedi, otrādi iestādīt nav iespējams. Pašreiz ceļmalā augošā priede nav pat 200 gadu veca, bet nostāstiem ir 300 vai vēl vairāk gadu. Līdzīgu Zviedru priežu Latvijā būs vēl kāds pusducis. Tādēļ priede vārdu ieguvusi līdzīgi kā Zviedru kalns Tērvetē vai citur Latvijā, kas īsteni būtu jālasa kā Senais kalns vai Senā priede. Ar šo vārdu mūsu senči apzīmē senvietu, kurā risinājušies notikumi, par kuriem tautai jāzin. Priedes žuburotais vainags norāda, ka tā aug uz spēcīgas „zelta" āderes.

 

Mācītājmuižas vieta pie Skrāģu kroga
Pēc A.Rudīša daudzi vietējie iedzīvotāji ar pārliecību norāda tās atrašanos starp Baznīcu un Skrāģu krogu, t.s. Tropinu eglītēs, kur akas vieta vēl tagad esot redzama. Tā Ziemeļu karā nopostīta.

 

Tirguskalns jeb Karātavu kalns
Par Karātavu kalnu to iesaukuši tādēļ, ka te nepaklausīgie kalpi kārti, pēc 86 g. vecās teicējas Annas Krūmiņas no „Piekalnēm".
Šeit, uz A no „Piekalnēm", Rudens Māras dienas rītos, 15. augustā notikuši tirgi, vēl 1699.g. noticis tirgus un jau bijis savs (Skrāģu) krogs.
Pie Tirguskalna mājām būvējoties atrasti cilvēku kauli. Ap 1982.g. dārzā, rokot zemi, Ojārs Lediņš atradis Nīderlandes apvienoto provinču dālderu 1620., 1621., 1622.gadu kaluma. Cēsu muzejā ir 3 tādi dālderi. Ir Vectirguskalna mājas pie Skrāģu kroga un Jauntirguskalna mājas netālu no Zosena un Kāpurkalna. Jau paši nosaukumi vēsta, ka tirgus vieta pēc Ziemeļu kara pārvietojusies tuvāk Zosenam, Zosena muižai, jo baznīca ir bijusi nopostīta.
1880.g. pierakstītā teika no grāmatas „Latviešu tautas teikas un pasakas" vēsta:  „Agrāk Marijas uznākšanas dienā pie Kāpuru kalna Jaun-Piebalgā turēja svētās Māras tirgu. Tirgū gājējas saimnieces sasējušas sieru, pievārījušas gaļu un pacienājušas tirgū lielā mērā sanākušos nabagus. Garām rindām jājuši zirgus ap tirgu uz Elka kalnu, jo ticējuši, ka tad zirgi veseļojoties, veselie labāki kopjoties. Elka kalna ezerā daudz slimnieku mazgājušies. Nomazgājušies viņi iemetuši ezerā ziedu."
Tai pašā grāmatā ir vēl viena jauka teika par tirgu, ko stāstījis Juris Upītis no Gatartiešu Milakšām (Brīvzemnieka krāj.). „Senāk pie Kāpuru kalna Jaun-Piebalgā noturējuši ik gadu tirgu. Tirgus pats nebijis nekāds ievērojamais, bet tai ziņā tas bijis gan ievērojams, ka te visnotaļ nabagi bijuši mielojami. Kas šos nabagus nemielojis, tam ar mājas svētību neveicies un labums neradies, lauki nepadevušies. Uz šo Māras tirgu nesuši dāvanas nabagiem pat no tālienes. Saimnieces devušas sieru, pienu, karašas un kas vien tas labākais. Nabagi bijuši sanākuši no visas apkārtnes un, rindā sasēduši, gaidījuši uz dāvanām".
Nabagi sēdējuši gar Gatartas lielceļa malu un, dāvanas lūdzot, teikuši:
Kas metīs manā saujiņā,
Tas sēdēs zelta krēsliņā.
Kas nemetīs un nemetīs,
Tas sēdēs sūdu bedrītē (Cēsu muzeja materiāli).
Latvijas folkloras krātuvē glabājas jaukas tautas dziesmas, ar kurām nabagi pateikušies dāvinātājām. (LFK 637-34, 34a, 35, 35a). Ja saimniece devusi nabagam pienu vai sviestu, tad viņi pateikušies šādi:
Māriņa, Laimiņa
Kur būdama, nebūdama,
Kā saulīte tecēdama,
Lai tek pie tavas govu kūtiņas.
Ja saimniece devusi nabagam vilnu, tad dzirdējusi šādu pateicību:
Krūmamāte, žagarmāte,
Lai pasargā tavas aitiņas.
No vilciņa, no lācīša,
No naidīga cilvēciņa.
Par maizi nabagi devējam pateikušies ar šādiem vārdiem:
Lai tev uz akmentiņa
Aug rudzu vārpiņas!
Ja nu kādreiz Māras dienā saimniece tirdziņu nav varējusi apmeklēt, tad, lai visu gadu ar viņas saimi nekas ļauns nenotiktu, vajadzējis apbraukāt nabagus pa mājām un tur apdāvināt. To stāstījusi M.Ceriņa Kaņepos (LFK 637-38, 39).
Pēdējie tirgi notikuši ap 20. septembri, tātad tie uzskatāmi par Miķeļdienas tirgiem. Interesantu ierašu sakarā ar šo tirgu stāstīja Milda Lāce no Ceriņiem. Vecais Iezēns uzpircis no pagasta ļaudīm jērus par lētāku naudu. Iegūto naudu tad ģimene izlietojusi, lai bērnus apģērbtu skolā iešanai.
Alvīne Jansone izstāstījusi jauku anekdoti par tirgošanos un čigāniem. „Zosenā pie veikala ir grantsbedre. Tirgusdienā čigāns iet tur makšķerēt. Visi skrien skatīties, ko čigāns makšķerē, atstājot visas desas, visus jērus. Viens saimnieks prasa čigānam, ko šis makšķerējot sausā grantsbedrē. Čigāns: "Neķersies man, ķersies manam brālim!" Pa to laiku čigāna brālis apzadzis atstātos vāģus. Kārtības sargs ķēris vienu čigānu un saucis: „Stāvi, stāvi!" Čigāns: „Stāvi tu pats, tevi neviens neķer!"

 

Vieķu pilskalns
Vieķu pilskalns ir republikas nozīmes Latvijas Valsts aizsargājams vēstures piemineklis ar aizsardzības Nr. 4.00264.000. Vieķu pilskalna zemē nedrīkst veikt saimniecisku darbību, tā zeme no 1959.g. 6.XI atrodas valsts aizsardzībā.
Vieķu pilskalnu grūti uzskatīt par pilskalnu, jo tas atrodas ceļa malā, viegli pieejama neliela paugura virsotnē un aizsardzībai ir maz piemērots. Vieta, ko sauc par Vieķu pilskalnu, jāuzskata par mīklu, kuras atrisinājums jāmeklē tuvākās apkārtnes interesantajos pauguros.
Pilskalna apraksts dots pēc Ernesta Brastiņa. „Pilskalns ir Vieķu māju zemē šīm mājām ziemeļu pusē. Pilskalns ierīkots kāda lielāka kalna nogāzes galā. Tā radušās no dabas aizsargātas stāvas kalnmalas trejās pusēs. Ceturtā pusē samanāma senā grāvja vieta, kura uzdevums bijis nostiprināt no dabas neaizsargāto pilskalna pusi. Kalns no sendienām tiek arts un arkls nolīdzinājis arī kādreizējos ierakumus un uzbērumus.
Pilskalna plakums ļoti mazs, tikai 15-20 m caurmērā, un tam ir četrstūraini apaļš veids. Plakumu apņem kalnmalas, kas diezgan nevienmērīgi stāvas. Īstais stāvums saglabājas austrumpusē, gar kuru iet mājas ceļš. Šeit nogāze jumta stāvumā, jo palikusi arkla neaizskarta. Pārējās pusēs arkls darījis darāmo un izlīdzinājis zemes ciļņu kraujumu.
Pilskalna zeme pa lielākai daļai mālaina. Pašā virsū samanāma niecīga mītņu kārta, kas gluži saarta un sajaukta. Arāji stāstīja, ka arkls ļoti bieži atmetoties pret veciem akmeņiem, kas atrodoties zem aramkārtas. Apakšā dunot it kā tur būtu kāds pagrabs. Reiz arot atraduši nogāzē vecas vara naudas.
Par Vieķu māju pilskalnu dzirdams nostāsts, ka šai kalnā senos laikos esot stāvējusi veca koka pils. Kalnā esošie akmeņi esot senās pils pamati."
Vieķu pilskalns pēc E.Brastiņa saukts arī par Patvēruma pilskalnu.
1926.g. 24.VII arot pilskalnu, redzējuši melnu zemi un ļoti biezas māla lauskas.
Kā stāstījusi Jautrīte Engere no Lielkurmjiem un citi apkārtnes iedzīvotāji, pilskalna Z malā augstā ežmalā atradies akmens ar 3 burtiem – R, M un vēl kāds Diemžēl, pēc melioratoru darbošanās tas pārvests un vairs nav atrodams.
E.Jemsis no Tīrummigļiem stāstīja, kad Vieķu pilskalnā vagas dzītas, sudraba nauda atrasta.
Vieķu kalns ir pilns noslēpumu. Uz DA no pilskalna starp Mazvieķu un Vecvieķu mājām atrodas augstāks un lielāks kalns, kuru Alfrēds Lacis no Sausgalvjiem uzskata par patieso pilskalnu, šeit speciāli pētījumi nav veikti. A.Lācis domā, ka te varēja atrasties ... Beverīnas pilskalns! Pie šāda secinājuma viņš nonācis, pētot ceļus senās kartēs un uzmanīgi lasot Indriķa hroniku. Pēc A.Lāča domām Vieķu pilskalnā varēja valdīt „Indriķa hronikā" pieminētais virsaitis VEKO.
Tā kā Vidzemē ir vairākas vietas, kuru novadpētnieki uzskata, ka tieši viņu pilskalns ir saucams Beverīnas vārdā, tad šīs grāmatas autoriem radās šāda doma: Beverīna varētu būt sugas vārds, ar kuru apzīmēja kādu neatņemamu Tālavas vai vēl plašāka apgabala dzīves sastāvdaļu. Tā varēja būt power-rūnas jeb varenās (spēka) runas vieta, kalns, kurā vienu vai vairākas reizes gadā, iespējams, vasaras saulgriežos, Jāņos pulcējās bardi – tautas dziesminieki, dzejnieki,  tautas vecajie – zintnieki, kā arī pārvaldnieki - bramaņi, lai dziedot atcerētos pagātnes dižākos varoņdarbus, izdziedātu tagadnes  notikumus, veidotu tautas (cilts) nākotnes ideālu. Par dzīvot spējīgu un realizējamu tika atzīts emocionāli vispārliecinošākais dziedājums.Beverīna tajā nozīmē, kā to piemin Indriķa hronika, jāmeklē Valmieras apkārtnē pie senajiem ceļiem uz Ugandi – seno igauņu cilts apdzīvotu zemi.. Iespējams, tā patiešām atrodas Vaidavas ezera krastā, kā to pierāda novadpētnieks ... Senās Ugandi centrs atradās ziemeļos no Mazsalacas, bet tuvāku ziņu par to nav. Droši vien senais ceļš uz Ugandi tomēr neveda caur Zosenu.

 

Akmens cirvja atradums Rudiņu ezera ZA krastā
Atrasts 150 m DA no Rudiņu mājām Rudiņu ezera ZA krastā. Ap 1982.g. cirvi atradis Ojārs Ziemelis no Strautiem. Tas gulējis zemes virspusē gluds ar kāta caurumu. Pēc 1987.g. arheologu pētījumiem meliorācijas tranšejās kultūrslāņa nav.

 

Vēlā dzelzs laikmeta kapenes pie Muciņām
To 30-jos gados izrakumos konstatējis profesors  Fr.Balodis.

 

Vēlā dzelzs laikmeta kapenes Lielķūģos
Mauragu māju apkārtnē 30-jos gados, veicot izrakumus, kapu lauku  konstatējis prof. Fr.Balodis.

 

Nostāstu vieta Slieķu ezerā
Slieķu ezerā pēc nostāstiem bijušas uz pāļiem celtas būves, līdzīgi kā Āraišu ezerā.

 

Pagraba kalns jeb pilskalns pie Grantēm
Pārbaudot 1940.g ziņojuma vietu, 1987.g. Cēsu muzeja ekspedīcijas dalībniekiem pilskalna pazīmes neizdevās noteikt, jo vieta ir stipri postīta un pārveidota.

 

Spulgu akmens – sens svētakmens
Tas ir plakans, apstrādāts pelēka granīta akmens ar 3 x 2 m virsu, 1.2 m augsts, bet zemē iegrimis pie paša Spulgu ciema tā Z pusē, ceļa R malā. Vita Vaivode no Zosēnu pagasta Rītu-Slāķiem stāstīja, ka akmens virspusē viņa bērnībā varējusi saskatīt sievietes tēlu. Tagad akmens apsūnojis un tēls nav saskatāms. Akmens tuvumā vairākkārt atrakti cilvēku kauli. Pilnīgi iespējams, ka akmens ir senču uzstādīts kāda notikuma vai izcila senča piemiņai.

  

Novadnieki

 

aleksandrs_bumanis ALEKSANDRS BŪMANIS – jurists, žurnālists, tulkotājs.
Dzimis 1881. gada 12. decembrī Jaunpiebalgas pagastā.
Strādājis par Latvijas bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas juriskonsultu un Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju. Darbojies kā žurnālists laikrakstos „Pēterburgas Avīzes”, „Pēterburgas Latvietis”, „Pēterburgas Vēstnesis”, „Jaunās Pēterpils Avīzes”, „Baltija”. A. Būmanis  bijis tuvs R. Blaumaņa draugs un komponējis mūziku viņa lugām „Skroderdienas Silmačos” un „Trīnes grēki”.
Miris 1937. gada 17. augustā. Apbedīts Rīgā Meža kapos.
ausma_cimdina AUSMA CIMDIŅA – literatūras vēsturniece, kritiķe, pasniedzēja.
Dzimusi 1950. gada 30. septembrī Jaunpiebalgā.
Strādājusi Cēsu muzejā, brāļu Kaudzīšu muzejā „Kalnakaibēni”, LU mācību daļā par metodiķi, par pasniedzēju Filoloģijas fakultātes Latviešu literatūras katedrā, kur strādā arī pašlaik. 1992. gadā tika ievēlēta par docenti.
Līdzās pamatdarbam LU darbojas arī literatūras kritikā, uzmanības lokā ir galvenokārt mūsdienu literatūra.
emils_darzins EMĪLS DĀRZIŅŠ – komponists, mūzikas kritiķis, klavierspēles skolotājs, diriģents, koncertmeistars.
Dzimis 1875.gada 3.novembrī Jaunpiebalgas Jāņskolā, kur pagājuši arī pirmie dzīves gadi. Bērnībā atklājas, ka Emīlam ir absolūtā dzirde. Pirmās nozīmīgākās kompozīcijas – kora dziesmas „Pie tēvu zemes dārgās”, „Lai vētra krāc”, „Minjona”, „Mēness starus stīgo”.
Emīla Dārziņa mantojumā ir 19 solo dziesmas, 15 kora dziesmas, melanholiskais valsis simfoniskajam orķestrim, nepabeigtā opera „Rožainās dienas”.
Mīklaina un nenoskaidrota palikusi viņa nāve 1910.gada 31.augustā, apglabāts Rīgā, Āgenskalna Mārtiņa kapos.
arturs_dulbe ARTŪRS DULBE – fotogrāfs.
Dzimis 1883.gada 19.jūnijā Jaunpiebalgas „Mizaskrogā”. 20 gadus ģimene dzīvo Maskavā, kur jaunietis atrod darbu kādā fotodarbnīcā. Fotogrāfa amatu centīgais lauku puisis no Jaunpiebalgas apgūst pamatīgi. Fotogrāfijā A. Dulbe atrod savu aicinājumu. Maskavas periodā fotografēti arī rakstnieks Antons Čehovs, dziedonis Fjodors Šaļapins, Pirmā pasaules kara skarbā ikdiena. Pēc atgriešanās Latvijā, fotogrāfijās ienāca vienkāršie lauku ļaudis ar saviem priekiem un bēdām.
Miris 1971.gadā, apglabāts Jaunpiebalgas kapos.
girgensons KRISTOFS REINHOLDS GIRGENSONS – vācu tautības latviešu literāts, tulkotājs, mācītājs.
Dzimis 1752.gada 12.februārī Jaunpiebalgā. Bijis mācītājs Jaunpiebalgā no 1791. – 1814.gadam. No 1800.gada - Cēsu apriņķa prāvests. Tulkojis un sacerējis garīgas dziesmas, sastādījis, pārstrādājis un apkopojis Neredzīgā Indriķa dziesmas. Ap 1804.gadu Girgensons tulko pirmo romānu latviešu valodā – bērniem domāto grāmatu „Robinsons Krūziņš”.
Miris 1814.gada 27.jūnijā Jaunpiebalgā.
augusts_giezens AUGUSTS ĢIEZENS – tulkotājs, valodnieks.
Dzimis 1888. gadā Jaunpiebalgas pagasts „Jaunmurdēnos”. Kā rakstnieks un žurnālists sācis darboties 1917. gadā laikrakstos „Latvijas Vēstnesis”, „Jaunākās Ziņas”, „Latvju Grāmata”. Viens no izcilākajiem latviešu valodas speciālistiem un antīkās literatūras tulkotājiem Latvijā. Galvenie tulkotie darbi: Aristoteļa „Poētika”, Homēra „Iliāda” un „Odiseja”, Vergīlija „Eneīda” u.c. A. Ģiezens sarakstījis mācību grāmatas skolām.
Miris 1964. gada 23. janvārī, apglabāts Jaunpiebalgas kapos.
edgars_jundzis EDGARS JUNDZIS – mācītājs.
Dzimis 1907. gada 19. janvārī Valkas apriņķa Omuļu pagastā.
Par mācītāju ordinēts 1929. gadā. Strādājis kā mācītājs Rīgā Pētera – Pāvila igauņu draudzē, Gulbenē, Lejasciemā, Lubānā, Jaunpiebalgā. Bijis cilvēks ar daudzpusīgām interesēm ( stenogrāfija, esperanto, pilskalni, mezglu raksti, tautasdziesmas).
Miris 1986. gada 21. oktobrī. Apglabāts Jaunpiebalgas kapos.
talavs_jundzis TĀLAVS JUNDZIS – jurists.
Dzimis 1951. gada 4. oktobrī Gulbenē. No 1957. līdz 1970. gadam dzīvojis Jaunpiebalgā. Strādājis prokuratūras iestādēs Jelgavā un Rīgā, ZA Filozofijas un tiesību institūta kriminoloģijas nodaļā. Bijis Rīgas pilsētas padomes deputāts, LR Aizsardzības ministrs, ZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors. Grāmatu par vēsturi un jurisprudenci autors.
peteris_knakis PĒTERIS KNĀĶIS – skolotājs, sabiedrisks darbinieks.
Dzimis 1927. gada 27. martā Jaunpiebalgas pagasta „Skanuļos”.
1950. gadā beidzis Cēsu skolotāju institūta Latviešu valodas un literatūras fakultāti. Strādājis Jelgavas rajona Berķenes 7- gadīgajā skolā par latviešu valodas, literatūras, dziedāšanas, fizkultūras skolotāju, vēlāk par direktoru. 1966. gadā pārcēlies uz Jaunpiebalgu, kur strādājis par latviešu valodas un literatūras skolotāju, kā arī vadījis skolēnu un skolotāju dramatisko kopu. Dziedājis skolotāju Tautas korī „Beverīna”.
Miris 1984. gada 25. februārī. Apbedīts Jaunpiebalgas kapos
uldis_knakis ULDIS KNĀĶIS – biologs.
Dzimis 1939.gada 4.oktobrī Jaunpiebalgas „Lejaszīdeņos”.
Kopā ar ģimeni nonāk izsūtījumā Sibīrijā’, kur arī pavada visu savu atlikušo dzīvi. Beidz Irkutskas institūtu un strādā Kalmikijas APSR par biologu. Pēta dabu, aizsargā dzīvniekus, īpaši antilopes. Viņu nošauj antilopju malu mednieki 1970.gada 25.septembrī.Apglabāts Jaunpiebalgas kapos.
janis_liepins JĀNIS LIEPIŅŠ – ārsts, sabiedrisks darbinieks.
Dzimis 1875.gada 29.aprīlī Taurupes pagastā.
1905.gadā pārnācis dzīvot uz Jaunpiebalgu un strādājis par ārstu – terapeitu, labojis arī zobus, gatavojis zobu protēzes. Veicis lielu sabiedrisko darbu pagastā. Bijis Jaunpiebalgas dziedāšanas biedrības priekšnieks, Pēc viņa iniciatīvas 20.gados uzcelts Abrupes biedrības nams, kurā darbojies koris, teātra grupa, uzplaukusi kultūras dzīve. uzstājies ar lekcijām par alkohola un smēķēšanas kaitīgumu, veselīgu uzturu un dzīvesveidu.
Miris 1967.gada 6.jūlijā, apglabāts Taurupes kapos.
olga_lisovska OLGA LISOVSKA – dzejniece.
Dzimusi 1928.gada 4.augustā Jaunpiebalgā.
1959.gadā iznācis pirmais dzejoļu krājums „Priede kalnā”. Vēlāk krājumi – „Saulespuķe”, „Apsolītā zeme”, „Pavedieni”, „Pie jūsu mīlestības…”, „Sarkana debesmala”, u.c. Dzimtā puse – tas ir atspēriena punkts jebkura radoša cilvēka darbam un Piebalgā O. Lisovska pavadījusi visu mūžu, vairāk vai mazāk izpaužoties katrā grāmatā. 2005.gadā par Jaunpiebalgas literāro dokumentēšanu dzejniecei tika piešķirts Jaunpiebalgas goda cilvēka nosaukums.
emils_macs EMĪLS MAČS – aktieris, režisors.
Dzimis 1892.gada 4. jūnijā Jaunpiebalgas „Kalnadzirkstiņos” kā 10. bērns ģimenē.
1912. gadā E. Mačs iestājās Dubura – Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos Rīgā, kurus beidz 1914. gadā. No 1921. gada līdz mūža beigām viņš strādāja Dailes teātrī. Miris 1958. gada 20. jūnijā Rīgā. Apglabāts Raiņa kapos.
jonass_miesnieks JONĀSS MIESNIEKS – rakstnieks.
Dzimis 1896.gada 22.novembrī Jaunpiebalgas „Vecviņķos”. Studējis vēsturi, jurisprudenci. Kara ceļi aizveduši uz Sibīriju, devies trimdā uz Vāciju, bet 1950.gadā izceļojis uz ASV.
Literātu saimei pievienojies 1936.gadā ar stāstu krājumu „Siržu asinis”. Labāko darbu iedvesmas avots ir dzimtais novads – Jaunpiebalga. Tie ir romāni: „Bērzupju ģimenes portrets”, „Starp diviem krastiem”, „Lībju gala soģis”, „Mīla un naids”, „Melīgās ilūzijas”, „Vanda”, „Klaucēnu kundzenes meita”. Rakstījis arī stāstus un noveles. Miris 1975.gada 2. februārī Kolambusā, Ohaio štatā, ASV.
karlis_miesnieks KĀRLIS MIESNIEKS – gleznotājs.
Dzimis 1887.gada 31.janvārī Jaunpiebalgas pagasta „Vecviņķos”. Piebalgas dabas skaistums, apvidus kultūras dzīves bagātās tradīcijas veido nākamā mākslinieka pasaules uztveri.
Nozīmīgākie darbi – „Puķu pārdevējas”, „Veļas mazgātāja”, „Bezdarbniece”, „Dienišķā maize”, „Mātes portrets”.
Mākslinieks miris 1977.gada 25.oktobrī Rīgā, apglabāts Jaunpiebalgas kapos.
janis_paukstelo JĀNIS PAUKŠTELLO –aktieris.
Dzimis 1951.gada 26.martā Jaunpiebalgā.
No 1972.gada ir Dailes teātra aktieris.No 1973.gada filmējies dažādās mākslas filmās(ap30).Aktīvi koncertējis ar kvartetu „Mūžīgais unisons” visā Latvijā, dziedājis kopā ar bērnu ansambli „Dzeguzīte”.
alise_robezniece ALISE ROBEŽNIECE –etnogrāfe.
Dzimusi 1915.gada 18.jūlijā Jaunpiebalgas pagasta „Ormaņos”.
Aktīvi darbojusies pagasta sabiedriskajā dzīvē, dziedājusi koros, spēlējusi teātri. Piešķirts Tautas daiļamata meistares nosaukums. Līdz aiziešanai pensijā strādājusi daiļamata apvienībā „Daiļrade”. Izzinājusi, krājusi un apkopojusi folkloras un etnogrāfijas materiālus.
Mirusi 2001.gada 24.augustā.
karlis_ruks KĀRLIS RUKS – selekcionārs, daiļdārznieks.
Dzimis 1904.gada 11.septembrīJaunpiebalgas pagasta „Vecseviķos”. Savā dzīvē darījis daudz dažādu darbu, kamēr 30 gadu vecumā kļuva par dārznieku. K. Ruka vadībā izaudzētas vairāk kā 200 dāliju šķirnes. Par panākumiem saņēmis vairākus apbalvojumus. Sarakstījis grāmatas un publicējis rakstus periodikā par dālijām, tulpēm un bišu produktu izmantošanu ārstniecībā. Jaunpiebalgas vidusskolas dārzā jau daudzus gadus aug Kārļa Ruka dāvinātās dālijas un rododendri.
Miris 1990.gada jūlijā, apglabāts Jaunpiebalgas kapos.
jekabs_strazdins JĒKABS STRAZDIŅŠ – gleznotājs.
Dzimis 1905.gada 13.martā Jaunpiebalgas pagasta „Strazdos”.
Iestājoties Mākslas akadēmijā, skolojas pie Kārļa Brencēna, Miesnieka, Ubāna, Tones, Eliasa un citiem pazīstamiem māksliniekiem. Darbojies arī kā mācību spēks Latvijas Valsts Universitātē, Mākslas akadēmijā.
Miris 1958.gada 21.martā.
janis_sudrabkalns JĀNIS SUDRABKALNS – dzejnieks.
Dzimis 1894.gada 17.maijā Inčukalnā. 1902.gadā ģimene pārcēlās uz Jaunpiebalgas „Zeltakrogu”. Mācījies Jaunpiebalgas Jāņskolā, draudzes skolā.
Dzejoļus sācis rakstīt 10gadu vecumā. Pirmais publicētais dzejolis – „Pavasara zaļais karogs” ar pseidonīmu Olivereto. Vēlāk izdoti daudzi viņa dzejoļu krājumi – „Spārnotā Armāda”, „Spuldze vējā”, „Trubadūrs uz ēzeļa”, „Viņpus laba un ļauna”, „Džentlmens ceriņu frakā”, „Cīruļi ziemā”, arī tēlojumu krājumi „Trīs vilšanās”, „Viena bezdelīga lido”. Sudrabkalns tulkojis lugas, romānus, atdzejojis Bodlēra, Gētes, Jeseņina u.c. autoru darbus. Izdoti arī „Kopoti raksti”6 sējumos, izlases.
Miris 1975.gada 4.septembrī Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.

 

 

Pēdējās izmaiņas: Otrdiena, 24 janvāris 2017 16:47
 
Joomla15 Appliance - Powered by TurnKey Linux