Jaunpiebalgas novads Drukāt
Piektdiena, 03 decembris 2010 17:43

Vēstules no Piebalgas!

pavasaris vasara rudens ziema

 

1.vēstule
Es turu tevi bērnība mana. Nebaidies! Es turu tevi cieši.
Skat! Pirmie cīruļi jau klāt. Pavasaris. Viss mostas, lai trauktos pretī saulei. Ātrāk, aizvien ātrāk. Arī mana mazā bērna sirds pukst straujāk un straujāk. Tā noķer Sajūtu aiz spārna un uzvirpuļo Piebalgas zilajās debesīs. Pieskandina tās ar zvaniņiem līdzīgajiem bērna smiekliem un tie sabirst Gaujas pļavās kā otas triepieni Miesnieka gleznā.
Mana sirds gavilē! Mani mati piebirst ar lazdu dzeltenajām spurdzēm un manās acīs mirdz vizbuļu zilums. Es laižos nevaldāmā skrējienā no Viņķu kalna. Pāri pavasarīgiem strautiem un urgām. Cauri pieneņu pļavām un pureņu palejām. Pāri ziemāju sulīgajam zelmenim – uz Gauju. Skat! Uzlocījusi viļņu bruncīšus, tā izkāpusi no krastiem un steidz man pretī.
Mana sirds gavilē! Tā traucas pretī saulei un vasarai un Jāņu nakts burvībai.
Ai, izplet spārnus bērnība mana. Dodies plašajā pasaulē! Lido!  

2.vēstule
Ja samiedz acis un caur puspievērtiem plakstiņiem raugās saulainās debesīs, var redzēt brīnumainas krāsas varavīksni. Vasara. No Gaujas krastiem rītos kāpj miglas vāli, pļavās griež grieze, skan izkapts švīksti. Siena laiks, pļaujas laiks, ražas laiks – darba un sviedru laiks.  Karsts.  Gaiss tik biezs, ka šķiet, to var sagriezt ar nazi, likt grozā un vest uz tirgu.
Ak, šie Piebalgas tirgi! Kad sarūpēts, sastrādāts un sagādāts klētīs, lādēs un pagrabos, tad var kopā nākt uz andeli un tirgus lustēm. Un tiem ir jābūt lieliem, ar vērienu, jo ne par velti mums Jaunpiebalgā ir garākie krogi un augstākās cepures – ratenes.
Es ienirstu tirdzinieku jūklī un ļaujos. Gan Ķeņča trāpīgajiem prātojumiem, gan piebaldzēnu savstarpējam sacensību garam un kaimiņam veltītajām zobgalībām. Es baudu visu, ko dāsnā vasara ir dāvājusi čaklajam piebaldzēnam – gan medu un maizi, gan augļus un dārzeņus un, protams, jēra šķovi un putojošo miestiņu. Un mana mute atzīst to par labu esam un mans prāts un sirds saka: „IZVĒLIES PIEBALGU!” 
3.vēstule
Krāsas. No dzeltenas līdz rūsganai. Vietām sārtiem un koši sarkaniem akcentiem uz egļu sūnzaļā fona. Rudens. Es raugos Piebalgas sejā Kārļa Miesnieka un Emīla Dārziņa acīm un saprotu, ka arī manī ir tik daudz krāsu, skaņu, sajūtu... Tās laužas laukā. Kā Gauja palu laikā. Man ir ko teikt. Bet krāju es to lēnām un pamazām. Pa vienai kļavas lapai un negaisa mākonim. Pa vienam smaidam un vārdam. Pa vienam skolas gadam...
Mans pirmais skolas gads. Jaunajā skolas somā ābece, burtnīcas, zīmuļi, sārti svītrots ābols un... mazliet noslēpuma smaržas. Es dodos uz SKOLU. Es vēl nezinu, ka priekšā nebūt ne viegls kāpiens zināšanu kalnā. Ka es neprātīgi dusmošos uz vijoli, kura manās rokās žēli vaidēs un īdēs. Ka es nespēšu samierināties ar neveikliem otas triepieniem. Ka būs brīži, kad liksies, ka man to visu nevajag.
Bet... Pa vienam vien burtam es iemācījos lasīt un rakstīt, lai tagad varētu vārdiem dot mājas – dzejoļos. Pa vienam vien otas triepienam es iemācījos savās gleznās mājas dot krāsām. Pa vienai vien skaņai es sadraudzējos ar vijoli, lai lakstīgalu treļļi un vēju šalkas iemājotu nošu partitūrās.
Es krāju lēnām un pamazām. Tagad man ir ko teikt. Es esmu bagāts. Es esmu Piebaldzēns. 
4.vēstule
Tāds balts miers un klusums aiz loga un manā dvēselē. Uz plīts sīc tējkanna, krāsnī sprakšķ malka un liesmas nebēdnīgi dej, brīžiem piemiegdamas man ar aci un čukstēdamas:
„Tu zini! Tu zini un gaidi! Tāpat kā mēs! Tāpat kā visi!”
Jā, es joprojām gaidu. Tāpat kā pirms daudziem gadiem. Tāpat kā vienmēr...
Aizveru acis un dziļi nāsīs ievelku Sajūtu. To vienreizējo un neatkārtojamo. To, kas pēc piparkūkām, pīrāgiem, egļu smaržas un mammas noslēpumainā smaida.  To, kas pēc sniega un sala spirgtuma.
Es ieklausos. Dzirdu sniega gurkstoņu uz šaurās takas, kas stiepjas pakalnā, kura galā mirdz nams. Es dzirdu tas aicina.
Bam – bam – bam – bam. Tāpat kā pirms daudziem gadiem. Tāpat kā vienmēr.
Un es zinu, ka atkal būs. Būs BRĪNUMS un mēs to piedzīvosim. 
5.vēstule
Es rakstu te visādas dīvainas lietas. Es rakstu Sajūtu. Un tā ir mana PIEBALGA. Tā ir tik trausla un gaistoša kā sniegpārsla plaukstā. Tā ir tik neatkārtojama un pasakaina kā sniegpārsla plaukstā. Tā ir MANA Piebalga.
Bet tu atbrauc. Atbrauc pa baltajiem Piebalgas lielceļiem cauri putekļu mākoņiem, cauri sniega vērpetēm. Atbrauc. Kalnā augšā, no kalna lejā. No viena līkuma otrā un atkal atpakaļ kalnā. Atbrauc iekrist ievziedu kupenās un virpuļot straujajos Gaujas palos. Atbrauc Līgo vakarā un  siena laikā. Atbrauc ienirt piebaldzēnu tirgus kņadā un izkust Melanholiskā valša skaņās. Atbrauc. Uzkāp Viņķu kalnā un palaid dvēseli. Lai gavilē!
Un tad tu man uzrakstīsi visādas dīvainas lietas un... tā būs... TAVA Piebalga. 
Atbrauc! Es gaidīšu!

 

Pēdējās izmaiņas: Trešdiena, 19 janvāris 2011 16:56
 
Joomla15 Appliance - Powered by TurnKey Linux